Bibliotēkas vēsture

18.gadsimta beigās Liepāja ir lielākā tirdzniecības pilsēta Kurzemes hercogistē un tajā ir 4124 iedzīvotāji.

Šajā laikā Rietumeiropā literatūras izplatīšanā lielu nozīmi iegūst lasīšanas biedrības. Liepājas pilsētā, sekojot laikmeta tendencēm, tiek nodibināta pirmā sabiedriskā bibliotēka Kurzemes un Zemgales hercogistē (1562-1795).

Arī Liepājas Annas draudzes mācītājs Johans Andrēass Grunts ar apkārtrakstu aicināja pilsētas iedzīvotājus, grāmatu mīļotājus apvienoties biedrībā un sastādīja nākamās biedrības un bibliotēkas dibināšanas plānu, kura pirmajā pantā teikts: „Lai sekmētu zinātnes un grāmatniecības attīstību, pēc citu civilizētu pilsētu piemēra ar nelieliem izdevumiem apvienojas labu grāmatu lasīšanas biedrībā…”

1777.gadā Mārtiņnedēļas trešdienā, 13.novembrī Liepājā pirmo reizi sanāca 61 grāmatu mīļotājs un šai sanāksmē tika nodibināta pilsētas un lasīšanas bibliotēka (Stadt-und Lesebibliotehek), apstiprināja tās statūtus, kas noteica, kurš var būt par bibliotēkas lasītāju un kādi ir tā pienākumi, tika paredzētas grāmatu iegādes ievirzes pa zinātņu nozarēm un iecelta bibliotēkas vadība.

Pirmo biedrības biedru un lasītāju vidū bija vairāki rātskungi, mācītāji, ģilžu vecākie, tirgotāji, advokāti, rakstveži, grāmatiesējēji un citi.
Tika nolemts, ka bibliotēka nepiederēs vienai personai, bet būs sabiedrisks īpašums, kas uz visiem laikiem tiek nodots Liepājas pilsētai.

Par nelielu biedra naudu tā sniedza interesantiem vērtīgu lasāmvielu: literatūru par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju, vēsturi, medicīnu, jurisprudenci, mākslu, ceļojumu aprakstus, daiļliteratūru, enciklopēdijas, periodiskos izdevumus u. c. Bibliotēkas grāmatas un periodiskie izdevumi lielākoties bija vācu valodā, bet tās plauktos rindojās arī sējumi franču, latviešu, latīņu, itāļu, spāņu, grieķu, zviedru, angļu un krievu valodā.

Bibliotēkas dibinātājs un viens no direktoriem Johans Andrēass Grunts, kurš, sākot no bibliotēkas dibināšanas gada līdz 1796. gadam rūpīgi sastādīja un laida klajā bibliotēkas katalogus, kuri sniedza ieskatu 18. gadsimta Liepājas lasītājam pieejamās literatūras sarakstā. Kopumā tika sastādīti 19 katalogi, no kuriem ir saglabājušies 7. To oriģināli atrodas Krievijas valsts seno lietu arhīvā (Российский государственный архив древних актов (РГАДА)), bet elektroniskās kopijas ir pieejamas Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēkā (saite uz kopijām).

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā 1795. gadā, cenzūra sāka kontrolēt bibliotēkās pieejamos resursus. Par galveno draudu sabiedriskās domas ietekmei nevēlamā virzienā tika uzskatītas ziņas par franču revolūciju. Sargoties no Cenzūras iespējamām pārbaudēm, Grunts pārstāja izdot bibliotēkas katalogus, kuri uzskatāmi parādīja bibliotēkas jauieguvumus. Tomēr  ar bardzību un neiecietību nelāgu slavu ieguvušais cenzors Fjodors Tumanskis ( ? - 1805) iedarbināja represīvo aparātu. Lūk, kādas ziņas par šā laika notikumiem sniegtas Marģera Stepermaņa lieliski dokumentētajā pētījumā “Lielās liesmas atblāzma”(1971):

“Izmeklēšanā atklājās, ka Kurzemē aizliegtas grāmatas izsniedza lasīšanai Liepājas pilsētas bibliotēka. Ziemupes robežpārejas un muitas punkta pārzinis Brimers savā raportā ziņoja, ka caur Ziemupes robežpunktu nav ievestas “ļaunos nolūkos svešvalodā sarakstītas grāmatas, nav arī pamanīti ārzemēs krievu valodā tulkoti un Krievijai paredzēti izdevumi”. Brimers lūdza instrukciju, kā rīkoties ar viņa iecirknī jau esošajām grāmatām par franču revolūciju, kuras šeit jau sen izplatītas un tiek lasītas. Kad un kādā veidā tās ievestas Kurzemes guberņā viņam nav zināms, to lai paskaidrojot bibliotēkas vadība: “Tā kā es redzu, ka šādas grāmatas Krievijas valstij ir kaitīgas, tad to paskaidros Liepājas pilsētas bibliotēkas direktors Johans Andrejs Grunts Liepājas latviešu draudzes mācītājs.” Brimers nosauc vēl Ziemupes amtmani Rētlicu (Röhtlitz), kas robežsarga poļa Maslovska klātbūtnē rādījis Grunta iespiestos katalogus; vienu grāmatu, tā esot stāstījusi par franču revolūciju, Brimers paņēmis no amtmaņa lasīšanai; tā sarakstīta vācu valodā, astoņos sējumos, iespiesta Berlīnē 1794. gadā. [..]

Brimera raports nonāca ģenerālprokurora Lopuhina rokās, un par to tika ziņots ķeizaram Pāvilam I. Rīgas cenzūras valde saņēma pavēli steidzīgi doties inspekcijas braucienā uz Liepāju. Savā pārskata ziņojumā cenzūras valde rakstīja: “Sakarā ar visaugstāko rīkojumu Rīgas cenzūra pārbaudīja Liepājas bibliotēku, kas pastāv jau vairāk nekā 20 gadus un kuras grāmatu skaits pieaug no lasītāju naudām un dāvinājumiem. Pašreiz tur atrodas ap 5000 sējumu, to vidū diezgan daudz pretlikumīgu grāmatu. Agrāk pastāvējuši iespiesti katalogi, bet tagad, baidoties no cenzūras, katalogu iespiešana pārtraukta. Bibliotēkā ir neliels, bet diezgan labs monētu kabinets, gar tās sienām izliktas gravīras. To vidū: 1) Kistins bezbikšu [sankilotu] ģenerālis; 2) Lafaijets; 3) Dimurjē; 4) Filips Vienlīdzība; 5) Robespjērs; 6) Marats; 7) Toms Peins; 8) zīmējums ar parakstu “Mēs esam tēvijas draugi”; zīmējumā attēloti kareivji, kas sadevušies rokās ar zemniekiem, kuri bruņoti ar dakšām un izkaptīm; 9) kāds kareivis, kas ar kreiso roku apņēmis zemnieku, bet labajā tur paceltu zobenu, paraksts Instrumentum pacis [Miera rīks]. 425 Cenzūra konstatēja, ka no bibliotēkas izdotas lasīšanai Liepājā un uz laukiem 476 grāmatas, to vidū arī daudz aizliegtu sējumu. Cenzūra deva rīkojumu šīs grāmatas no lasītājiem savākt. Bibliotēkā 1798. gadā skaitījās 121 lasītājs. Pēc cenzūras atzinuma, lasītājiem bija izsniegtas kādas 40 aizliegtas un nevēlamas grāmatas. Pie aizliegtajām grāmatām cenzūra pieskaitīja Arhenholca izdevumus, žurnālu “Francija”, grāmatu “Ģenerāļa Kistina varoņdarbi”, kā arī Baltijas rakstnieka Augusta Kocebū dažas lugas, piemēram, “Die jūngsten Kinder meiner Laune” u.c. Cenzori nopratināja arī bibliotēkas direktoru, 70 gadus veco Johanu Gruntu, par grāmatu iegādes kārtību, bet tas bija slims un daudz nevarēja paskaidrot, vienīgi norādīja, ka pēdējā laikā ienākušās grāmatas bibliotēkai dāvinātas. Uz cenzora rīkojumu Liepājas pilsētas bibliotēku aizzīmogoja ar Rīgas cenzūras valdes un Grobiņas hauptmaņa zīmogiem.”  

Tā noslēdzās Liepājas pilsētas bibliotēkas pirmais darbības posms. Bagātīgais grāmatu un periodisko izdevumu klāsts ilgus gadus glabājās pilsētas rātsnama bēniņos.

1839. gada februārī Liepājas Lielās ģildes eltermanis,  pirmās vēlētās Liepājas domes galva, enerģiskais vizionārs Kārlis Gotlībs Ulihs; (1798-1880) laida klajā cirkulāru ar aicinājumu atjaunot pilsētas bibliotēku. Šim rokraksta dokumentam, kurš vēl pirms otrā pasaules kara glabājās Liepājas pilsētas bibliotēka ir bijuša pievienotas 11 lapas folio izmērā ar ziedoto grāmatu sarakstiem. Atsaucīgie liepājnieki bija saziedojuši atjaunotajai bibliotēkai 793 grāmatas (2) , tādējādi ar vēl no iepriekšējā bibliotēkas darbības posma saglabājušiem resursiem, radot ievērojamu lasāmvielas klāstu.

Informācijas avots

[1] Stepermanis, Marģers. Lielās liesmas atblāzma. Rīga: Zinātne, 1971, 176.–177. lpp.

[2] Januška Anna. Lappuses no Liepājas pilsētas centrālās zinātniskās bibliotēkas vēstures (sakarā ar bibliotēkas 200 gadiem), Bibliotēku darbs, bibliotēku zinātnes aspekti. Rīga: Avots, 1984, 85. Lpp.

Bibliotēkas darbībā nozīmīgi gadskaitļi:

• 1777. - bibliotēkas dibināšana un galveno darbības virzienu (literatūras iegāde, grāmatu kataloga sastādīšana, iespiešana un izdošana) attīstība
• 1799. – bibliotēku slēdz un grāmatu fondu glabā pilsētas rātsnama bēniņos
• 1839. - pēc Lielās ģildes vecākā Kārļa Gotlība Ūliha ierosinājuma atjauno pilsētas bibliotēku
• 1919. – pirmo reizi Latvijā bibliotēkā atver nodaļu bērniem līdz 15 gadiem
• 1923. - bibliotēku pārceļ uz Zivju ielu, pirms tam tā atradusies gan Rātsnamā, gan Vakzāles ielā 19 (tagad Rīgas iela)
• 1945. – nodibina Liepājas Valsts zinātnisko bibliotēku un pilsētā paralēli darbojas divas bibliotēkas - pilsētas 1.bibliotēka un zinātniskā bibliotēka
• 1953. – apvieno abas bibliotēkas un izveido Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku
• 1977. – izveido centralizēto bibliotēku sistēmu – LCZB ar piecām filiālbibliotēkām (trīs pieaugušo un divām bērnu)

• 2007* – bibliotēkai Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Bibliotēku akreditācijas komisija piešķir reģiona galvenās bibliotēkas (RGB) statusu.

• 2007. - bibliotēka iedibina Voldemāra Caunes balvu „Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem”

• 2015. - bibliotēkas krājums pieejams brīvpieejā
• 2015. - RFID drošības sistēma LCZB abonementā
• 2018. - bibliotēkai  atkārtotā akreditācijā  piešķirts reģiona galvenās bibliotēkas (RGB) statuss.
• 2019. - RFID drošības sistēma LCZB lasītavā
• 2019. - RFID drošības sistēma LCZB filiālē - bērnu bibliotēkā "Vecliepājas rūķis"
• 2019. - pašapkalpošanās iekārta (Self Check) LCZB filiālē - bērnu bibliotēkā "Vecliepājas rūķis"
• 2021. - grāmatu nodošanas iekārta ārpus bibliotēkas telpām -  pie LCZB ēkas  Zivju ielā 7
• 2023. - jauna (sestā) filiālbibliotēka "Dienvidrietumu bibliotēka"
• 2023. - bibliotēkai  atkārtotā akreditācijā  piešķirts reģiona galvenās bibliotēkas (RGB) statuss

*Bibliotēku likumā ir noteikts, ka valsts un pašvaldību dibinātām bibliotēkām reizi piecos gados ir pienākums akreditēties. Akreditācija notiek saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem bibliotēku akreditācijas noteikumiem.